28.12.2025

Mārtiņš Daugulis

Izpētes un attīstības direktors

Pieredzes izpētes komandas vadītājs

Analītikas un vadības grupa “PowerHouse Latvia”

NO TAISNAS LĪNIJAS UZ DZĪVU TRAJEKTORIJU JEB TAKAS, KAS MŪS NES TĀLĀK

Īsais privātais un koproratīvais novēlējums gadu mijā

Manā pieredzē iedvesmai ir pavasara atkušņa daba – sīkas urdziņas mostas gan peļķēs, gan upēs, līdz kādā brīdī viss apkārt neapturami sāk tecēt, burbuļot, šalkot un plūst. Tagad ir ziema, ar sev raksturīgo pelēkumu, bet iedvesmas loģiku tas nemaina. No dažādām tērcītēm veidojas strautiņš. Un tad jau gribas ko uzrakstīt. It īpaši, vēl atlikušas dažas dienas līdz gada beigām – labs mirklis pašapcerei un pārdomām.

Pirmā tērcīte. Par Timu Ingoldu un vijumiem.
Darba fokuss gada nogalē man nostiprinājies sociālantropoloģiskā skatījumā – arī pavisam praktiskās lietās. Kādā sarunā ar klientu, runājot par atgriezenisko saišu stiprināšanu, neviļus nonākam pie sociālantropologa Tima Ingolda domāšanas par līnijām. *Ingolds piedāvā skatīties uz pasauli nevis kā uz fiksētu objektu kopumu, bet kā uz nepārtrauktu kustību, veidošanās un attiecību procesu. Līnija viņam nav tikai grafisks elements, bet dzīves trajektorija – staigāšana, rakstīšana, zīmēšana, aušana, stāstīšana –, kurā cilvēks, ķermenis un vide savstarpēji savijas. Būtiskā atklāsme: izolētas trajektorijas mēdz atmirt, savukārt stipras ir tās, kas iepītas kopīgos vijumos. Pagaidām abstrakti – pie tā vēl atgriezīšos.

Otrā tērcīte. Arvila stāsts.
Arvils ir mans privātais treneris. Ja katru reizi, kad kāds jautā, vai tas ir Ašeradens, es saņemtu simts eiro, būtu jau krietni turīgs. Nē – tas ir Arvils Laugalis, un viņš ir labs stāstnieks līdzībās. Es pats esmu “grūts klients” – pietiekami kusls, pietiekami neuztvērīgs –, bet Arvils prot fiziskas lietas pārtulkot stāstos, un uz mani tas strādā. Kad pirms vingrinājuma neievelku pietiekami dziļu elpu, viņš stāsta par kolas bundžiņu: tukša tā viegli saspiežama, bet pilna – stingra kā akmens. Ja par bundžiņu, to es saprotu, un varu veikt vingrinājumu pareizi.

Sarunās Arvils apstiprina arī kādu mītu: gadu mijā sporta zālē parādās daudz jaunu cilvēku. It kā visi vienlaikus būtu šķērsojuši starta līniju. Savukārt gada nogalē zāle tukšojas – cilvēki mēģina noslēgt finišus citās dzīves jomās un uz laiku “atliek” ķermeni. Un te es atkal aizdomājos par līnijām.

Trešā tērcīte, kas pāraug strautiņā.
Gada nogale bieži tiek uztverta kā taisna finiša līnija. Lietas jāpabeidz, jānoslēdz, jāizsteidz. Ar jaunā gada startu – atkal milzīgs sagaidījumu apjoms, nereti jau ieceru līmenī nesasniedzams. Šīs līnijas ir dīvainas. Dabā tādu nav. Dabā ir trajektorijas. Un te Ingolda prizma pēkšņi kļūst ļoti praktiska. Man pašam tā salikās trīs vienkāršās atziņās par to, kā plānot ieceres.

Pirmkārt - ieceres trajektoriju plānot nevis no starta līdz finišam, bet atvērtu.
Ne kā šoseju, bet kā dārzu. Ar vietu augšanai, apstāšanās brīžiem, pārsteigumiem un neparedzētiem līkločiem. Trajektorija nav šķērslīnija, ko jāpārvar, bet kustība, kurā var palikt dzīvs, pielāgoties spējīgs un atvērts mainīgajai videi.

Otrkārt – savas trajektorijas sasaistīt savā starpā.
Sports nav tikai sports. Tas ir saistīts ar miegu, ēšanu, darbu, domāšanu, attiecībām. Arī profesionālās ieceres kļūst noturīgākas, ja tās nav izolētas, bet ieaustas citās ikdienas kustībās. 

Treškārt – savas trajektorijas iepīt citu cilvēku trajektorijās.
Kopā ar treneri, kolēģiem, partneriem, domubiedriem. Trajektorijas, kas ir “apdrošinātas” ar citiem cilvēkiem, ir stiprākas. Ne tāpēc, ka kāds kontrolē, bet tāpēc, ka kustība kļūst kopīga.

Korporatīvajā vidē tas nozīmē atteikšanos no ilūzijas, ka stratēģija ir taisna līnija no mērķa līdz KPI. Organizācijas, kas domā Ingolda trajektoriju valodā, plāno nevis vienu “pareizo ceļu”, bet kustības iespējas – eksperimentus, atgriezeniskās saites lokus, paralēlas iniciatīvas. Šādā skatījumā projekti netiek “noslēgti”, bet ieausti citos procesos; komandas netiek izolētas, bet savstarpēji savienotas; un stratēģija kļūst par dzīvu praksi, nevis prezentāciju. Ilgtermiņā izturīgākas izrādās tās organizācijas, kas savas trajektorijas ir iepinušas klientu, partneru un darbinieku trajektorijās, nevis mēģinājušas virzīties vienas pašas pa ideāli uzzīmētu taisni.

Varbūt tas ir mans šī gada mijas novēlējums – mazāk kartes ar taisnām līnijām un vairāk taku, kas iemīdītas ejot. Mazāk uzvilktu maršrutu ar precīzu finišu un vairāk dzīvu trajektoriju, kas krustojas, sazarojas un atkal satiekas. Jo pasaulē, kur viss kustas, noturīgāks par taisnu līniju ir vijums – un stiprāka par individuālu ieceri ir tā, kas ieaug citās.

*Tima Ingolda darbi atrodami šeit.