ASV un Irānas sarunas par kodolvienošanās nākotni atkal ir uzkarsušas. No vienas puses, stingri paziņojumi, draudi un spēka demonstrēšana. No otras - dziļa neuzticība. Taču īstā problēma nav tikai retorika. Tā ir daudz vienkāršāka un vienlaikus bīstamāka: abām pusēm ir ļoti maz manevra telpas, lai vispār piekāptos. Politiskie līderi Vašingtonā un Teherānā var deklarēt gatavību kompromisiem, taču praksē pastāv ļoti šaurs vienošanos spektrs, ko viņi spētu gan pieņemt, gan pamatot saviem vēlētājiem un/vai atbalstītājiem iekšpolitiskajā arēnā. Jo mazāk šīs pieļaujamās vienošanās pārklājas, jo grūtāk panākt jebkādu reālu vienošanos, neatkarīgi no tā, cik gudri vai tehniski izstrādāti ir piedāvātie risinājumi.

Uz ko tiecas ASV politika?

ASV skatījumā vairs nepietiek ar Irānas kodolprogrammas ierobežošanu. Runa ir par tās praktisku apturēšanu - par urāna bagātināšanas izbeigšanu, esošo krājumu likvidēšanu un būtiski pastiprinātu starptautisko kontroli. Taču kodoljautājums ir tikai viens no plašāka drošības rāmējuma elementiem. Vašingtona arvien atklātāk cenšas izmantot kodolsarunas kā sviru arī citiem stratēģiskiem mērķiem. Viens no tiem ir spiediens uz Irānas ballistisko raķešu programmu, ko ASV uztver kā galveno instrumentu, ar kura palīdzību Teherāna projicē spēku reģionā. Otrs būtisks aspekts ir Irānas atbalsta pārtraukšana tā dēvētajām “pretestības ass” kustībām, bruņotajiem grupējumiem Libānā, Sīrijā, Jemenā un Irākā, kas ilgstoši kalpojuši kā Irānas ietekmes tīkls un netiešās konfrontācijas mehānisms pret ASV un tās sabiedrotajiem. Vienlaikus kodoldiplomātijā arvien ciešāk tiek ieausta arī cilvēktiesību dimensija: ASV politiskajā diskursā Irānas brutālā protestu apspiešana, demonstrantu nogalināšana un masveida apcietināšanas kalpo par papildu pamatojumu sankciju uzturēšanai un spiediena pastiprināšanai, tādējādi vēl vairāk sasaistot kodoljautājumu ar Irānas režīma iekšējo uzvedību.

Ilgtermiņā, pat ja šobrīd tas netiek formulēts kā oficiāls sarunu mērķis, ASV stratēģiskajā pieejā pastāv arī tālejošāki scenāriji. Tie ietver cerības uz politiskām pārmaiņām Irānā, tostarp varas sistēmas transformāciju, kā arī būtisku Irānas politikas maiņu attiecībās ar Izraēlu - līdz pat teorētiskai iespējai nākotnē atzīt Izraēlas valsti. Šie mērķi šobrīd atrodas ļoti tālu no praktiskas realitātes, taču tie veido fonu, kas pastāvīgi paaugstina ASV prasību latiņu un sašaurina kompromisa iespējas. 

Kopumā šī daudzslāņainā spiediena loģika kalpo arī centrālam mērķim - saglabāt ASV vadīto drošības sistēmu Tuvajos Austrumos, balstītu uz Izraēlas militāro pārsvaru un Persijas līča valstu strukturālu atkarību no ASV drošības garantijām.

Tieši šī plašā ambīciju pakete būtiski sašaurina iespējamo kompromisu lauku starp Vašingtonu un Teherānu.

Irānas piekāpšanās potenciāls un ierobežojumi

Irānas piekāpšanās robežu telpa veidojas pēc pavisam citas loģikas. Teherānas galvenais mērķis ir mazināt sankciju spiedienu un atgūt ekonomisko elpu, taču šis mērķis nav atdalāms no režīma drošības un politiskās leģitimitātes. Irāna teorētiski būtu gatava apsvērt urāna bagātināšanas līmeņu samazināšanu, krājumu ierobežošanu vai pat daļēju izvešanu, kā arī pastiprinātas starptautiskās inspekcijas. Taču šie soļi Teherānai nav labprātīga piekāpšanās - tie ir taktiski kompromisi, kuru mērķis ir iegūt ekonomisku atvieglojumu, vienlaikus saglabājot kodolprogrammas kodolu un iespēju nākotnē to atjaunot. Taču pastāv skaidras robežas, kuras Teherāna praktiski nevar pārkāpt. Iekšpolitiskā līmenī pilnīga atteikšanās no itkā miermīlīgas urāna bagātināšanas tiesībām tiktu uztverta kā suverenitātes zaudējums. Piekāpšanās raķešu programmā nozīmētu atteikties no galvenā atturēšanas instrumenta, kas ir būtiska valsts drošības arhitektūras sastāvdaļa. Reģionālās ietekmes tīkla demontāža būtu līdzvērtīga drošības vakuuma radīšanai, bet vienošanās ultimātu apstākļos iekšpolitiski izskatītos pēc kapitulācijas.

No Teherānas skatupunkta šie elementi nav politiskas ambīcijas, bet izdzīvošanas mehānisms vidē, kur militārs spiediens, sankcijas un draudi ir kļuvuši par ikdienas realitāti.

Neskatoties uz asajām pozīcijām, pastāv šaura, bet reāla pārklāšanās zona starp abām kompromisu telpām. Irāna varētu uzturēt bagātināšanu ļoti zemā līmenī, būtiski samazināt krājumus un pieņemt stingru uzraudzību. ASV, savukārt, varētu piedāvāt ierobežotu, bet taustāmu sankciju atvieglojumu, ļaujot ekonomiskai elpai pakāpeniski atgriezties. Šāds pakāpenisks pieejas modelis ļautu abām pusēm saglabāt politisko seju, apgalvojot, ka nav piekāpušās vai kapitulējušas. Tomēr tieši šī kompromisu telpa ir politiski visjutīgākā abām pusēm, un visvieglāk pakļauta sabrukumam.

Šo kompromisa trauslumu vēl vairāk pastiprina citu spēlētāju ietekme, kas maina vienošanās reālās izmaksas un ieguvumus. Eiropas valstis formāli joprojām ir nozīmīga kodolvienošanās daļa, taču praksē to ietekme ir ierobežota. Lai gan Eiropas rokās atrodas būtiska sankciju, finanšu regulējuma un investīciju infrastruktūra, tās nespēja pasargāt uzņēmumus no ASV sekundārajām sankcijām ir būtiski sašaurinājusi Eiropas ekonomisko lomu Irānā. Rezultātā pat gadījumā, ja Vašingtona un Teherāna panāktu politisku vienošanos, bez stabilas Eiropas iesaistes Irānai solītais ekonomiskais ieguvums var izrādīties fragmentārs un nedrošs.

Krievija un Ķīna šo vakuumu daļēji aizpilda, piedāvājot Irānai alternatīvus tirdzniecības, enerģētikas un diplomātiskos kanālus. Tomēr šie apvedceļi nenodrošina pilnvērtīgu integrāciju globālajā ekonomikā - tie drīzāk ļauj Irānai izdzīvot, nevis attīstīties. Jo dzīvotspējīgāki šie kanāli kļūst, jo mazāks ir Teherānas stimuls piekāpties ASV prasībām, taču vienlaikus tie arī nostiprina Irānas ilgtermiņa atkarību no Maskavas un Pekinas.

Īpašu lomu šajā procesā spēlē arī Izraēla, kas sarunu vidi ietekmē nevis ar diplomātiju, bet ar tiešu drošības realitātes maiņu. Militāri triecieni, eskalācijas draudi un politiskais spiediens regulāri palielina kompromisa politiskās izmaksas Irānai un padara jebkuru piekāpšanos daudz grūtāk pārdodamu iekšpolitiski.

Kopsavilkumā - ASV un Irānas konflikta kodols nav tikai uzticības trūkums vai neveiksmīga komunikācija. Problēma ir strukturāla. Abu pušu piekāpšanās robežas ir šauras un tikai minimāli pārklājas, bet trešās puses nepārtraukti maina kompromisa cenu. Tāpēc pat racionāls tehniskais risinājums bieži kļūst politiski neiespējams. Ja šī telpa netiek paplašināta - caur pakāpeniskiem darījumiem, spriedzes mazināšanu un uzticamības mehānismiem, ASV un Irāna, visticamāk, arī turpmāk balansēs starp sarunām un eskalāciju, nevis virzīsies uz ilgtspējīgu vienošanos. Tieši šī dinamika padara pašreizējo brīdi ne tikai diplomātiski sarežģītu, bet potenciāli bīstamu. 

Sintija Broka – Kovalevska
Analītikas un vadības grupas "PowerHouse Latvia" vecākā pētniece
Viespētniece H. Kisindžera Starptautiskās politikas centrā, Džonsa Hopkinsa Universitātē ASV

4.02.2026